svētdiena, 2012. gada 11. marts

Vesels ēdis jeb sarūpēsim Bērnu slimnīcai barošanas krēsliņus!

Pateicoties Kristas aktīvai darbībai, ne tikai rakstot par sarežģījumiem barojot mazu bērnu esot slimīcā, bet arī aktīvai sardarbībai ar Bērnu slimnīcas fondu ir uzsākta akcija bērnu barošanas krēsliņu iegādei.
Cik noprotu no Kristas blogā redzamajiem komentāriem par šo tēmu, tad ir iespējams ziedot ne tikai naudu barošanas krēsliņu iegādei, bet arī ziedot sev vairs nevajadzīgu, bet joprojām funkcionālu un viegli dezinficējamu bērnu barošanas krēsliņu.
Vairāk info bērnu slimnīcas fonda mājaslapā.

trešdiena, 2012. gada 7. marts

Gardā šokolāde

Kā minēju iepriekš, tad pēdējais žurnāla Ievas Virtuve numurs pašlaik ir topā manā virtuvē. No šī žurnāla piedāvātajām receptēm tapa šokolādes muss. Esmu šokoholiķe un no gabaliņa tumšās, rūgtās šokolādes nekad neatsakos :D Tādēļ nebija divu domu, ka šis šokolādes deserts ir kā domāts manām gastronomiskajām izvirtībām :)
Būs nepieciešams:
1,5 glāzes piena
6 ēd.k. cukura
3 lielas olas
3 ēd.k. cietes
250g šokolādes (manā gadījumā melnā šokolāde ar kakao saturu 72%)
250 ml saldā krējuma (35%)
4 ēd.k ruma vai brendija 1 ēd.k. šķīstošās kafijas pulvera (izmantoju vnk šķīstošo kafiju) (Recepte no Ievas Virtuve 08.02.2012  numura)
 Sākumā ir nepieciešams uzvārīt olu krēmu (man likās tas ir dikti sarežģīts process, bet izrādās viss ir samērā vienkārši). Sakarsētam pienam pievieno sakultas olas ar cukuru un kartupeļu cieti.

Tad nepārtraukti maisa, kamēr krēms sabiezē un tam klāt pievieno gabaliņos sadrupinātu šokolādi un rumu vai brendiju, šķistošo kafiju. Šo visu pasākumu maisa, kamēr šokolāde izkūst, kas notiek samērā ātri.
Tagad šo katliņu var likt maliņā, kamēr atdziest. Pa to laiku saputo saldo krējumu stingrās putās un kad šī šokolādes krēma masa ir atdzisusi iemaisa saputoto krējumu tajā.

Kad viss ir samaisīts, masu izliek trauciņos, kuros tiks pasniegts šis saldais un atdzesē. Masa atdziestot nedaudz sabiezē, paliek stingrāka. Un viss! Bezgala gardais saldais ēdiens ir gatavs! Ir taču vienkārši, vai ne? :)



 Šāds gardums tapa mūsmājās. Rotāts ar svaigu piparmētru lapiņu pazuda mūsu vēderos ļoti ātri! :)


trešdiena, 2012. gada 22. februāris

Mana pirmā volānšalle

Hmm, ieraugot dziju veikalā kā viena tante dikti pēta, cilā un pārskata filcītes plauktā ar dzijām, kuras domātas volānšallēm, es nenoturējos. Sagaidījusi, kad tante izvēlas sev tīkamās krāsu gammas arī es sīkāk papētīju šo plauktiņu. Protams nenoturējos un nopirku vienu filcīti - ar domu, ja nu nesanāks zinu, kam dziju atdod :) Sanāca, viegli, ātri un man liekas, pat ne pārāk peļami :)
Lūk mans darba rezultāts
 Pamēģināju, patika, domāju, ka tuvākajā laikā taps vēl kāds darbiņš.

Daži nieciņi pašu rokām

Pēdējās dienās bija nedaudz brīva laika un tapa daži sen iecerēti darbiņi meitiņai.
Mazā tika pie diviem foršiem spilveniem, kuriem var cītīgi mācīties rāpot pāri, tomēr tagad tie tiek izmantoti, viņasprāt, lietderīgāk - pazelēt stūrīti un nolikt galvu atpūšoties, kad dzīvojas pa grīdu.
Mammai prieks, ka tiek izmantoti šie spilventiņi, lai arī kāds bija to sākotnējais mērķis.
Tāpat man apnika regulāri mazgāt uz žāvēt barošanas krēsliņa sēžamo daļu, jo tā ilgi žūst. Tad pusstundas laikā tapa jaunas divas štātes barošanas krēsliņam.
  Tagad man nav jākreņķējas par to vai izžūs līdz rītam polsterējums - viens pārvalciņš uz krēsliņa, otrs mazgājas. :) Man liekas ideāli!

Vēl iedvesmojoties no Elenas tapa mīļlupatiņas manai mazajai pelei.
Lupatiņas tika pagaršotas, izmēģinātas un atzītas par labām esam :) Par ko man liels prieks!

Gardā vistiņa

Izpētot jaunāko Ievas Virtuves numuru nevarēju nepievēst uzmanību vistiņai saldskābā mērcītē. Kā man tā garšo! Ilgi nebija jādomā, ka brīvdienās mums ar vīriņu taps šīs ēdiens, tikai nedaudz apgreidots, kā saka, mūsu gaumei.
Vistiņas gabali ir jāiemarinē dažādās mērcītēs, jāapcepj ar dārzeņiem pannā.

Šeit oriģinālā ir jāpievieno mērcīte - sojas mērces, rīsu etiķis, kartupeļu ciete u.c. sastāvdaļas, jāpasautē un jāliek šķivjos tūlītējai notiesāšanai blakus rīsiem, tomēr mēs rīsu vietā izvēlējāmies olu nūdeles, kuras pievienojām uzreiz pannā. Lūk gardais rezultāts :)
Bija tiešām gardi! Ir padomā tuvākā laikā izmēģināt vēl pāris ņammīgas receptes no šī žurnāla numura. Turpinājums sekos ;)

otrdiena, 2012. gada 14. februāris

Sedziņa vai tomēr sega? :)

Kā jau iepriekš rakstīju, tad mana apsēstība ar zīdaiņu pūriņa sagādāšanu - īpaši bērnu sedziņām - nebeidzās ar vienu sedziņu. Pirmā bija tamborētā zaļā gliemežvāku sedziņa. Ar šo darbiņu man bija āķis lūpā - atlika tik meklēt idejas un laiku to realizācijai. Pēc tamborēšanas radās vēlme ko uzadīt un ar draudzenes palīdzību pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem tapa gaišā sedziņa.

Ja nemaldos, tad šis darbiņš tika ārdīts reizes četras. Tomēr man ļoti iepatikās šis raksts un neatlaidīgi adīju un ārdīju ārā, kamēr atradu kļūdu un sedziņu varēju pabeigt :)
Nākamais mans projekts sākotnēji bija domāts kā bērnu sedziņa. Darba gaitas skaidrojumu un instruktāžu saņēmu no šīs burvīgās meitenes - Elenas. Beigās, pabeidzot darbu secināju, ka mazam bērnam šī sega ir stipri par lielu, jo gala rezultātā tika uztamborēta pilnvērtīga pusotrvietīga sega :D 

Lai arī daudz lielāka par sākotnēji iecerēto, arī ši sedziņa iekārtojās blakus citām meituka pūriņa lietām.

trešdiena, 2012. gada 8. februāris

Vai nav forša?

Par šādu dāvanu Jaunajā Gadā es ļoti priecājos! Šī termokrūze man patīk ne tikai tās ārējā paskata dēļ, bet arī atbilst manai dzīves filozofijai - do the recycle! Bija patiess prieks ieraudzīt ko tādu veikala plauktā (man bija tas prieks izvēlēties sev pašai kāroto dāvanu :) ). Nemaz nezināju, ka ir krūzes, kas ir izgatavotas pilnībā no otreiz pārstrādātajiem materiāliem. Pirms tam ir redzētas krūzes no daļēji pārstrādātiem materiāliem, bet šī krūzīte pašlaik ir mana favorīte! :)
Tātad varat iepazīties ar manu favorītkrūzi!

Ir taču skaista, vai ne?

otrdiena, 2012. gada 7. februāris

Dāvana vienai mazai jaunkundzei svarīgā jubilejā

Vēl viens draugu bērniņš tika pie manis izšūta TT lāčīša. Šis darbiņš tapa par godu vienas jaunkundzes 6 mēnešu jubilejai. Man jau ļoti patīk, cerams arī dāvanas saņēmēja bija tādās pašās domās, jo saņemot dāvanu dikti gribēja satvert to lāčuku savās rociņās. Par ko man, protams, bija liels prieks! :)

pirmdiena, 2012. gada 6. februāris

Foršs lāčuks foršam džekiņam


Ja jau sāk krusteņot šos burvīgos lāčukus, tad nemaz tik viegli nav apstāties. Tapa vēl viens lāčuks ejot ciemos iepazīties ar vienu super jauku jaunieti. Redz kas no tā sanāca :)



Jauks iemesls jaukam darbiņam!

svētdiena, 2012. gada 29. janvāris

Pārdomas par ēdināšanu bērnu slimnīcā

Rakstot komentāru Kristas rakstamSlimnīcas ēdiens  par slimnīcas ēdienu nedaudz aizrāvos un komentārs pārplūda veselā bloga ierakstā :)
Pilnīgi piekrītu katram Kristas rakstītajam vārdam, gan par ēdiena piemērotību bērna vecumam, gan arī par drošas barošanas neiespējamību un no savas puses varu piebilst, ka man ar pusgadu vecu bērniņu, kurš tiek barots ar pudeli un piebarots ar dārzeņiem bija vēl trakāk ar ēšanu.
Man, kā ar krūti nebarojošai mammai nepienācās ēdiens nodaļā un to pat nevarēja sarunāt par papildus samaksu, tāpat manam bērnam nekas no ēdamā nepienācās, jo nebija vēl gadu veca. Tas viss man ir saprotams, ka slimnīcā ir noteikta izstrādāta shēma, kuri tiek ēdināti un kuri nē. Tikai nesaprotu vienu - kapēc es nevaru palūgt personālam, ka esmu ar mieru ēst slimnīcas ēdienu, to pašu ko citi, piemaksājot par to papildus, lai tikai man nav jāiet ēst uz kafejnīcu un tajā laikā jāatstāj mana meitiņa medpersonāla uzraudzībā? Dzemdējot slimnīcā man ar ēšanu nebija problēmu, jo iestājoties nodaļā viens no pirmajiem jautājumiem bija - vai jūsu vīrs ēdīs slimnīcas ēdienu par papildus samaksu, jo jūsu ēdienāšana ir "iekļauta cenā". Mēs piekritām un tas mums likās ērti - vīrs varēja visu laiku būt man klāt un nebija jādomā, kur lai vīrs var tuvāk un ātrāk paēst.
Domāju, ka bērnu slimnīcas māsiņām bija arī citas svarīgākas lietas, kā pieskatīt manu bērnu, kamēr es pati joņoju pa slimnīcu un mēģinu atrast (tieši tā - mēģinu - jo pirmajā reizē apmaldījos pirmā stāva gaiteņos) kafejnīcu, kur var paēst kaut ko siltu. Vēl viens pārsteigums bija, kad uzzināju, ka kafejnīcā nevar maksāt ar karti. Domāju, ka es neesmu vienīgā, kura mūsdienās pārsvarā izvēlas bezskaidras naudas norēķinus un makā bieži vien ir pārdesmit santīmi skaidrā naudā. Labi, ka man trāpījās ļoti jauka un atsaucīga palātas biedrene, kura man aizdeva naudiņu, lai es varētu paēst. Jo ja gaidītu, kamēr vīrs atbrauktu vakarā pēc darba mūs apraudzīt - es laikam būtu jau pilnīgā bezspēkā.
Jā, nodaļā ir pieejami ledusskapji, kur var uzglabāt radinieku/draugu atnesto ēdienu. Bet ir viens liels BET - ēdiens no ledusskapja ir un paliek auksts ēdiens. Štrunts ar maniem ēšanas paradumiem, bet kā ir ar maza bērna ēšanas paradumiem un režīmu, kurš ir tik tikko iegājis kaut kādās sliedēs un bērns ir apradis ar to, ka divas reizes dienā noteiktā laikā viņam tiek piedāvāts arī kas cits izņemot pudeli? Nebija problēmu atvest savus dārzeņu biezeņus (mājās gatavotus no dārzeņiem, nevis burciņēdienus, kuros ir piejaukts vēl šis tas - bet šoreiz ne par to ir stāsts), bet bija problēma viņus uzsildīt. Tas man nebija skaidrs - kapēc nodaļā ir ledusskapis, bet nav kaut viena koplietošanas plīts visā stāvā, kur var uzsildīt ēdienu sev vai bērnam. Šoreiz es pat laikam piekristu izmantot mikroviļņu krāsni.
Cenšoties kaut nedaudz palikt jau ierastajā ēšanas režīmā, pārkāpu pāri saviem principiem un palūdzu vīru, lai atved meitukam burciņdārzeņus - ar domu, ka tos vismaz var nesildīt, jo tie tāpat ir istabas temperatūrā glabāti arī veikala plauktā. Nezinu par prieku man vai tomēr nē, bet mana meita atteicās ēst dārzeņus no burciņas. Nebija vairs cita izvēlē kā barot meitu tikai ar pudeli. Man meituks nedēļu dzīvodama slimnīcā, atbraucot mājās, atteicās ēst dārzeņus, jo visu nedēļu nebija pat acīs viņus redzējusi. Viss mūsu režīms, kas bija iekopts mēneša laikā tagad bija kaķim zem astes. Jā, protams, priecājos, ka meitai viss ir kārtībā un režīmu var atkal izveidot, bet sirdī tomēr paliek rūgtuma piegarša par šo visu. Saprotu - slimnīca nav SPA vai kūrorts, kur viss ir pakārtots tavām vēlmēm, tomēr man slimnīca asociējas ar pareizu ēšanu un pareizu attieksmi pret bērnu (jo slimnīcas ēdienu tomēr izstrādā cilvēki, kuri saprot kas un cik daudz noteiktā vecumā ir liekams uz šķīvja - garšo vai negaršo - tā ir katra personīgā darīšana). Gudrās grāmatās dažādi ārsti raksta, ka bērniem patīk noteiktība, režīms,tomēr nokļūstot tur, kur ārstu kopskaitā ir vairāk, viss ir perpendikulāri pretējs. Žēl.
Tagad cīnamies par to, lai meitai atkal radītu interesi par dārzeņiem un piebarojumu kā tādu. Bet tas nekas! Ticu, ka mēs to spēsim!