svētdiena, 2012. gada 29. janvāris

Pārdomas par ēdināšanu bērnu slimnīcā

Rakstot komentāru Kristas rakstamSlimnīcas ēdiens  par slimnīcas ēdienu nedaudz aizrāvos un komentārs pārplūda veselā bloga ierakstā :)
Pilnīgi piekrītu katram Kristas rakstītajam vārdam, gan par ēdiena piemērotību bērna vecumam, gan arī par drošas barošanas neiespējamību un no savas puses varu piebilst, ka man ar pusgadu vecu bērniņu, kurš tiek barots ar pudeli un piebarots ar dārzeņiem bija vēl trakāk ar ēšanu.
Man, kā ar krūti nebarojošai mammai nepienācās ēdiens nodaļā un to pat nevarēja sarunāt par papildus samaksu, tāpat manam bērnam nekas no ēdamā nepienācās, jo nebija vēl gadu veca. Tas viss man ir saprotams, ka slimnīcā ir noteikta izstrādāta shēma, kuri tiek ēdināti un kuri nē. Tikai nesaprotu vienu - kapēc es nevaru palūgt personālam, ka esmu ar mieru ēst slimnīcas ēdienu, to pašu ko citi, piemaksājot par to papildus, lai tikai man nav jāiet ēst uz kafejnīcu un tajā laikā jāatstāj mana meitiņa medpersonāla uzraudzībā? Dzemdējot slimnīcā man ar ēšanu nebija problēmu, jo iestājoties nodaļā viens no pirmajiem jautājumiem bija - vai jūsu vīrs ēdīs slimnīcas ēdienu par papildus samaksu, jo jūsu ēdienāšana ir "iekļauta cenā". Mēs piekritām un tas mums likās ērti - vīrs varēja visu laiku būt man klāt un nebija jādomā, kur lai vīrs var tuvāk un ātrāk paēst.
Domāju, ka bērnu slimnīcas māsiņām bija arī citas svarīgākas lietas, kā pieskatīt manu bērnu, kamēr es pati joņoju pa slimnīcu un mēģinu atrast (tieši tā - mēģinu - jo pirmajā reizē apmaldījos pirmā stāva gaiteņos) kafejnīcu, kur var paēst kaut ko siltu. Vēl viens pārsteigums bija, kad uzzināju, ka kafejnīcā nevar maksāt ar karti. Domāju, ka es neesmu vienīgā, kura mūsdienās pārsvarā izvēlas bezskaidras naudas norēķinus un makā bieži vien ir pārdesmit santīmi skaidrā naudā. Labi, ka man trāpījās ļoti jauka un atsaucīga palātas biedrene, kura man aizdeva naudiņu, lai es varētu paēst. Jo ja gaidītu, kamēr vīrs atbrauktu vakarā pēc darba mūs apraudzīt - es laikam būtu jau pilnīgā bezspēkā.
Jā, nodaļā ir pieejami ledusskapji, kur var uzglabāt radinieku/draugu atnesto ēdienu. Bet ir viens liels BET - ēdiens no ledusskapja ir un paliek auksts ēdiens. Štrunts ar maniem ēšanas paradumiem, bet kā ir ar maza bērna ēšanas paradumiem un režīmu, kurš ir tik tikko iegājis kaut kādās sliedēs un bērns ir apradis ar to, ka divas reizes dienā noteiktā laikā viņam tiek piedāvāts arī kas cits izņemot pudeli? Nebija problēmu atvest savus dārzeņu biezeņus (mājās gatavotus no dārzeņiem, nevis burciņēdienus, kuros ir piejaukts vēl šis tas - bet šoreiz ne par to ir stāsts), bet bija problēma viņus uzsildīt. Tas man nebija skaidrs - kapēc nodaļā ir ledusskapis, bet nav kaut viena koplietošanas plīts visā stāvā, kur var uzsildīt ēdienu sev vai bērnam. Šoreiz es pat laikam piekristu izmantot mikroviļņu krāsni.
Cenšoties kaut nedaudz palikt jau ierastajā ēšanas režīmā, pārkāpu pāri saviem principiem un palūdzu vīru, lai atved meitukam burciņdārzeņus - ar domu, ka tos vismaz var nesildīt, jo tie tāpat ir istabas temperatūrā glabāti arī veikala plauktā. Nezinu par prieku man vai tomēr nē, bet mana meita atteicās ēst dārzeņus no burciņas. Nebija vairs cita izvēlē kā barot meitu tikai ar pudeli. Man meituks nedēļu dzīvodama slimnīcā, atbraucot mājās, atteicās ēst dārzeņus, jo visu nedēļu nebija pat acīs viņus redzējusi. Viss mūsu režīms, kas bija iekopts mēneša laikā tagad bija kaķim zem astes. Jā, protams, priecājos, ka meitai viss ir kārtībā un režīmu var atkal izveidot, bet sirdī tomēr paliek rūgtuma piegarša par šo visu. Saprotu - slimnīca nav SPA vai kūrorts, kur viss ir pakārtots tavām vēlmēm, tomēr man slimnīca asociējas ar pareizu ēšanu un pareizu attieksmi pret bērnu (jo slimnīcas ēdienu tomēr izstrādā cilvēki, kuri saprot kas un cik daudz noteiktā vecumā ir liekams uz šķīvja - garšo vai negaršo - tā ir katra personīgā darīšana). Gudrās grāmatās dažādi ārsti raksta, ka bērniem patīk noteiktība, režīms,tomēr nokļūstot tur, kur ārstu kopskaitā ir vairāk, viss ir perpendikulāri pretējs. Žēl.
Tagad cīnamies par to, lai meitai atkal radītu interesi par dārzeņiem un piebarojumu kā tādu. Bet tas nekas! Ticu, ka mēs to spēsim!

2 komentāri:

  1. Uj.. cik viss šis ir pazīstams. :( Tas bija vājprāts. Mēs tikām slimnīcā, kad mazulim bija 11 mēneši. Pirmajā naktī viņš ielika reanimācijā, pēc kuras mazais nebija ar mieru mani palaist vaļā ne uz mazu mirklīti. Lai tiktu uz tualeti, man viņš bija jāatstāj histēriski brēcošs palātas kaimiņienēm. Kur nu vēl sapņot par ēst meklēšanu. Vīrs katru dienu brauca no Dobeles ar pārtiku gan man, gan mazulim. Negribu pat atcerēties šo slimnīcā pavadīto nedēļu.

    AtbildētDzēst
  2. Ilze, Jums ir gājis vēl trakāk. Un mani mēģinājumi tikt pie silta ēdiena beidzās jau pirmajā mēģinājuma reizē, jo vairāk es tajā kafejnīcā nespēru savu kāju. Pārtiku no auksta ēdiena no ledusskapja, lai tikai mazāk atstātu savu peku citiem pieskatīt.

    AtbildētDzēst